2022.gada 16.septembris

Pēckara Mercedes-Benz 300 un Bentley S ar hromētu pārliecību piedāvāja katrs savu greznības redzējumu.

Tas, ka 1951. gadā bija iespējams uzsākt pilnīgi jauna luksusa automobiļa ražošanu, man liek domāt, ka Daimler-Benz nebija tik sagrauts, kā varēja šķist 1945. gadā. Uzņēmuma izpilddirektors Vilhelms Haspels jaunajā 300 jeb W186 saskatīja iespēju eksportēt un “mašīnu, kas atkal apzeltīs Mercedes vārdu”. Lai arī visi labi apzinājās ikdienas spēkratu komerciālo nozīmi, kompānijā cerēja, ka 300 – pirmais pilnīgi jaunais pēckara modelis – būtiski stiprinās uzņēmuma morāli. Daimler galvenais inženieris Fricis Nallingers savulaik bija nozīmēts par Wehrwirtschaftsführer, kvazimilitāru izpilddirektoru. 1940. gadā viņu šajā amatā apstiprināja Vācijas apbruņojuma un kara rūpniecības ministrs Alberts Špērs, un tas nozīmē - ja, ka uzņēmums bija iesaistīts karam nepieciešamo materiālu nodrošināšanā.

Lai arī Nallingers nebija nekāds aktīvais labās rokas cilātājs, tas bija nepatīkams fakts. Lai vai kā, pēc kara Nallingers attapās iesaistīts uzvarētāju puses strīdā par to, kurš iegūs labākās vācu tehnoloģijas un prātus, kas tās radījuši. Daudzi ievērojami inženieri šajā laikā bija spiesti doties piespiedu atvaļinājumā. Nallingeram, ātrgaitas dīzeļdzinēja tēvam, paveicās, un viņš varēja pavadīt divus salīdzinoši komfortablus gadus Francijā, vadot turboreaktīvo dzinēju projektēšanas grupu. 

Kad 1948. gadā projekts tika pārtraukts, Nallingeram ļāva atgriezties darbā Mercedes, kur viņš atkal ieņēma vietu vadības padomē un sāka domāt par jauno 300. Automobilis, ko 1951. gada septembrī prezentēja Frankfurtē, nebija tik grandiozs kā pirmskara 770 un 540K. Tas nebija domāts despotiem, bet jaunās federālās republikas miera dzīves veidotājiem: jaunais 300 izskatījās diplomātisks. Kancleram Konrādam Adenaueram automobilis ļoti patika (viņš nevēlējās braukt ne ar ko citu, jo, sēžot aizmugurē, varēja paturēt galvā platmali), un 300 bija tieši tāds auto, kas uz pasaules skatuves varēja simbolizēt jauno, miermīlīgo Rietumvāciju. Auto cena dzimtenē bija 1700 sterliņu mārciņu (ieskaitot sildītāju), bet, šķērsojot Apvienotās Karalistes muitu, tā pieauga līdz 3500 mārciņām.

Tomēr pat pēc cenas divkāršošanās 300 maksāja par 1000 mārciņām mazāk nekā Bentley MkVI. 300 izrādījās daudz vērienīgāks automobilis nekā “uzsildītais” pirmskara spēkrata variants, kura ražošanu izsvēra sākumā, un zem tā krāšņajām līnijām slēpās tradicionālu un modernu elementu apvienojums: 12 V elektrosistēma Mercedes bija jaunums, savukārt Nallingera neatkarīgo aizmugurējo balstiekārtu papildināja novatoriska sistēma, kas, izmantojot vērpes stieņus un servomotoru, varēja padarīt aizmugurējo balstiekārtu stingrāku par 33%, tādā veidā to pielāgojot lielākai slodzei. 300 svēra tikai 1757 kg, un tā pamatā bija rāmis no ovālām caurulēm un šķērsstieņiem; riteņu bāze bija 3050 mm, un mašīnu darbināja M186 dzinējs – 2996 cm 3 sešcilindru rindas motors ar augšējo sadales vārpstu. Tā pirmsākumi meklējami kara laika komercauto 2,6 litru dzinējā, kura ražo - šanas aprīkojums bija pārdzīvojis bombardēšanu. Vēlāk, sagāzts un aprīkots ar degvielas iesmidzināšanu, tas kļuva par izejmateriālu 300SL dzinējam.

Cilindru galvu motora blokam pievienoja 30 grādu leņķī, tādā veidā rodot vietu lielākiem vārstiem, kas ļāva dzinējam elpot brīvāk. Motoram bija septiņi pamatgultņi, Solex karburators ar automātisko čoku, un ar 115 ZS jaudu un 4,44:1 galveno pārnesumu W186 varēja sasniegt 160 km/h, ja vien bija pacietība un pietiekami garš brīva ceļa posms. Kādu laiku 300 bija Vācijas ātrākais sērijveida automobilis. Kad 1954. gadā parādījās ievērojami uzlabotais 300b, tā augstas kompresijas dzinējam attīstot 10 ZS ekstrajaudu un ievērojami lielāku griezes momentu, Krū savus pēckara Standard Steel* automobiļus bija tirgojusi jau astoņus gadus.

Krū veiksmīgos MkVI un R-type bentlijus (un mazākā skaitā izgatavotos un mazāk jaudīgos Rolls-Royce Silver Dawn) 1955. gadā nomainīja firmas pēdējie sešcilindru automobiļi: Bentley S-type un Rolls Royce Silver Cloud. Ieviešot šos modeļus, abas Krū markas Standard Steel formātā ieguva paritāti, jo zem pilnīgi jaunās virsbūves bija kopīgs dzinējs un mezgli. Cloud un Bentley “sporta limuzīns” atšķīrās vien ar priekšē - jo režģi un emblēmām. Patiesībā Džona Blačlija Silver Cloud/S-type virsbūve, ko Krū saņēma no Pressed Steel, bija apveltīta ar tik graciozām pro - porcijām, ka dažādu virsbūvju izgatavotāju pūli - ņus gandrīz padarīja nevajadzīgus.

Ar alumīnija bagāžnieka vāku, motora pārsegu un durvīm jaunā virsbūve bija ievērojami garāka un platāka nekā Dawn/R-type mašīnām. Tas bija apzināts solis, cenšoties piesaistīt Amerikas tirgu, kur pārdošanas apjomi gandrīz uzreiz divkāršojās. Zem elegantajiem bleķiem auto bija līdzīgs priekšgājējam, taču uzlabots: šasija bija stingrāka, aizmugurējā ass piestiprināta drošāk (ar “Z” stieni), un jau tā izcilā bremžu sistēma ar transmisijas darbinātu pastiprinātāju bija vieglāka, jaudīgāka, darbojās vienmērīgāk, un trumuļu darba virsmas laukums bija palielināts par 22 procentiem.

“F-galvas” sešcilindru dzinēja pirmsākumi bija meklējami 30 gadus agrāk izstrādātā Rolls-Royce 20 ZS motorā, taču S1 vajadzībām tika izmantota dzinēja modernākā iterācija ar 4887 cm 3 tilpumu, ko iepriekš izstrādāja D sērijas R-type Continetal automobiļiem. Jauda, kā ierasts, netika atklāta taču, izmantojot cilindru sienas ar augstu hroma saturu, sešu kanālu galvas un divus SU HD6 karburatorus, tam vajadzēja attīstīt savus 170 ZS – jo īpaši ar vēlāk izmantotajiem divu collu karburatoriem un paaugstināto kompresiju, lai divtonnīgais limuzīns spētu uzturēt 170 km/h ātrumu.

R-type automašīnās automātiskā pārnesumkārba kļuva aizvien populārāka; jaunajiem automobiļiem četru pārnesumu Hydramatic automāts (ražots pēc General Motors licences) bija neapspriežams standarta aprīkojums. Saprotot, ka 300 sekmīgai pārdošanai Ziemeļamerikā nepieciešama pilnīgi automātiska pārnesumkārba, Štutgartes gudriniekiem, kuri tobrīd vēl tikai izstrādāja savu automātu, nācās norīt teitoņu lepnumu un 1955. gada 300c modelim iepirkt trīspakāpju pārnesumkārbu no BorgWarner.

Tas bija Vācijas pirmais automobilis, kas standartā tika piegādāts ar automātisko pārnesumkārbu, tiesa, manuālā pārnesumkārba ar pārslēgšanas sviru uz stūres kolonnas bija pieejama līdz pat 300 ražošanas beigām 1962. gadā. 

Ir grūti iedomāties, ka šādi lieli un dārgi automobiļi varētu tikt ražoti bez stūres pastiprinātāja, taču S-type un Cloud līdz pat 1956. gadam tas nebija pieejams pat kā papildaprīkojums, savukārt Mercedes 300 uz to nācās gaidīt līdz 1958. gadam. Pastiprinātāju ieviesa gadu pēc tam, kad bija sāku[1]sies pēdējā varianta – 300d – ražošana ar degvielas iesmidzināšanu, 160 ZS, jumtu bez centrālajiem balstiem un pagarināto bagāžnieku. Pagarinātā versija, ko bija pieprasījis Adenauers, šajā versijā tika standartizēta, un to nodēvēja par W189.

Izgatavošanas statistika ir interesants uzziņu materiāls. No 5312 sešcilindru Standard Steel Silver Cloud I un S1, ko saražoja no 1955. līdz 1959. gadam, Bentley izrādījās populārāks ar 834 automobiļu pārsvaru, taču tendence diezgan krasi mainījās līdz ar S2 un S3 modeļa parādīšanos. Mercedes no 1951. līdz 1962. gadam izgatavoja 11 430 eksemplāru, to skaitā reto četrdurvju kabrioletu, un visspēcīgākais 300 un 300b noiets bija 50. gadu vidū. 

Pēcāk piegādes apjoms noslīdēja zem 1000 vienībām gadā; lietas uzlabojās, kad ieviesa modernizēto 300d, tomēr pēdējā sezonā izdevās pārdot vien 46 eksemplārus. 1962. gadā, kad 11 gadu vecais 300 gatavojās atbrīvot vietu jaunam Benz flagmanim – absurdi sarežģītajam 600, Mercedes sākās V8 ēra, taču sešcilindru motoru turpināja izmantot trīssimtajos sedanos un kupejās līdz pat 1967. gadam. Krū nometnē 1959. gadā līdz tam izmantoto sešilindru nomainīja jauns V8 ar 6,2 litru tilpumu. Tomēr bija klienti, kas ilgojās pēc vienkāršības un desmitgadēm ilgas izstrādes, ko reprezentēja vecais dzinējs. Daži uzskatīja, ka tas bija klusāks, un tas noteikti bija ekonomiskāks un uzticamāks. Šo 300b ar stūri labajā pusē kā jaunu auto pārdeva 1954. gadā Brooklands of Bond Street autosalonā, un tam ir bijis neliels skaits slavenu īpašnieku. 2021. gada septembra Manor Park Classics izsolē, kur auto bija izlikts ar 29 000 jūdžu (46 671 km) nobraukumu, par to samaksāja 43 tūkstošus ster - liņu mārciņu. Ja to būtu nepieciešams nopietni re - staurēt, par šādu summu nekas prātīgs nesanāktu, un izjaukt šo brīnišķīgo auto tikpat nebūtu prāta darbs.

Līdzīgi ir ar skaisto Bentley S1, ko rotā Shell Grey krāsa un sarkanas ādas salons. Auto pieder ģimenei kopš 1977. gada un ir nobraucis tikai 37 000 jūdžu (59 546 km). Daudzi S1 kļuva par kāzu auto vai tiem izņēma motoru citiem projektiem. Šis eksemplārs atgādina, kas par brīnišķīgiem un ērtiem braucamajiem bija šie auto. Spēkrata īpašnieks 1977. gadā par to samaksāja 8000 sterli ņu mārciņu, lai gan būtu varējis nopirkt Cloud III par 5000 sterliņu mārciņu. 36 500 mārciņu, par ko Bentley S1 nosolīja Manor Park pērnā aprīļa izsolē, šķiet savādi saprātīga summa.

Mercedes īpašniekam vajadzēja dūšu, kas atbil da viņa bankas kontam, jo braukšana ar tik vācisku auto kā šis Mercedes 50. gadu Lielbritānijā varēja izraisīt spēcīgu publikas nicinājumu. Pat tagad 300b, īpaši šajā spoži melnajā krāsā, izskatās draudīgs un rada asociācijas ar ļaundariem no Džeimsa Bonda filmām. Tā nebija nekāda nejaušība, ka Mēnessgājējā Drakss brauca ar 300S. Tas izskatās tikpat prāvs kā Bentley S1, taču patiesībā ir dažas collas mazāks visos virzienos. Par spīti tam, auto - mobiļa salons ir tikpat ietilpīgs, un tam ir lielāks bagāžas nodalījums ar vietu diviem rezerves riteņiem.

Piederību “b” variantam jūs varat noteikt pēc buferiem, logiem un perforētajiem diskiem. Ja Mercedes 300 izskatās svarīgs un varētu kalpot prezidenta garāžā, Bentley ar tā garo dzinēja pārsegu un piezemēto jumta līniju izstaro pašcieņu, kas noraida salīdzināšanu ar vācu automobili. Tā dizaineri saprata, ka turīgie pircēji vēlas brauca - mo, kas piemērots jebkurai situācijai, bet vienlaikus ir privāta telpa, kas sargā pasažierus, īpaši aizmugurē sēdošos, tāpēc auto bija plats C statnis, kas iekšpusē veidoja galvas balstu. Abu saloni izskatās roku darbs – Mercedes durvis aizveras ar vēl iespaidīgāku noteiktību, un materiālu kvalitāte ir viscaur līdzvērtīga.

Ar atlokāmiem sēdekļiem, augstākās kvalitātes ādu, radio un (savam laikam) modernām apsildes un ventilācijas sistēmām 300 un S1 viens otram nepaliek parādā. Ja Mercedes izceļas ar dažām dīvainībām detaļās, piemēram, skaņas signāla gredzenu, kas kalpo kā pagriezienu rādītāju slēdzis, centrālo šasijas eļļošanu (ar brīdinājuma lampiņu) un ērmotiem, īpaši gariem durvju rokturiem, kas stiepjas no priekšas uz aizmuguri, Bentley atbild ar klasiskiem izsmalcinātības elementiem, piemēram, piknika galdiņiem un spoguļiem C statņos.

Tas, kura no vidēm jums patīk labāk, atkarīgs no personīgās gaumes, taču grūti noliegt, ka Mercedes instrumentu paneļa hroma līnijas un detaļas izskatās mazāk veiksmīgi nekā S1 centrālā paneļa elementu tīrā elegance. Krū bija labāka izpratne, kā gaumīgi izmantot finierējumu, un galu galā S1 salons ir aicinošāks un relaksējošāks. Braucot ar 300, jums tūlīt pat rodas izjūta, ka esat šoferis, nevis īpašnieks. Auto piemīt formāls raksturs: tā vadīšana drīzāk šķiet darbs, nevis izklaide, kaut gan nav šaubu, ka tas ir lielisks spēkrats. Uz kolonnas izvietotā pārslēgšana bija lielisks tehniskā risinājuma paraugs, bet svira aizvien pieprasa rūpīgu apiešanos, lai izvairītos no ieštepselēšanas nepareizajā robā.

Pieturiet pārnesumu pārslēgšanu, un 300 demonstrēs solīdu veiktspēju. Ar 6000 apgriezienu diapazonu un 130 km/h trešajā pārnesumā tas būs bijis viens no ātrākajiem automobiļiem 50. gados, vismaz tiem, kuri vēlējās un prata izmantot tā iespējas. Uzņemot tempu, tas šķiet nometam svaru: mazā ātrumā smagi strādājošā stūres iekārta kļūst vienmērīga un precīza, savukārt uzvedība līkumos to dienu spēkratam ir iespaidīga. Taču tam nepiemīt vieglā elastība un manieres, kas nodrošina bezrūpīgu braukšanu abos ātruma spektra galos. Ar gandrīz divu litru darba tilpuma pārsvaru un automātisko pārnesumkārbu Bentley lielu daļu veiktspējas un izsmalcinātības gūst, pateicoties griezes momentam, kas ļauj izvairīties no augstiem apgriezieniem un iespējami agri ieslēgt augstāko pārnesumu. Stūres pastiprinātājs padara S-type vadīšanu daudz vieglāku un maskē nepietiekamo pagriežamību nelielos ātrumos, kuras dēļ Mercedes ir mazliet apgrūtinošs apļveida krustojumos.

Bentley ir daudz labākas bremzes: cik Mercedes tās ir švakas un kokainas, tik angļu mašīnai spēcīgas un progresīvas. Abi automobiļi ir ļoti stabili, bet, ja Bentley ir jūtama aizmugurējās ass masa, kas staigā augšup un lejup, tajā, kā slīd izsmalcināti amortizētā Štutgartes mašīna ir kaut kas mūsdienīgs, un pirms 70 gadiem tas būs bijis īsts brīnums. Mercedes rada zīdainu rūcienu, savu - kārt Bentley vien nošņācas un slīd uz priekšu ar valdonīgu un ēterisku sparu, radot sajūtu, ka visa šī braukšanas lieta liek tam noņemties daudz mazāk nekā 300.

Lai cik lielisks, 300 bija flagmaņprodukts uzņēmumā, kas ražoja daudzus citus automobiļus, bezkaislīgi piemērojot vienādi augstus izcilības standartus komerctransportam, taksometriem un limuzīniem, kam, iespējams, būtu vajadzējis niansētāku pieeju. Rolls-Royce un Bentley baudīja greznību ražot tikai viena tipa automobiļus. Krū precīzi zināja, kas ir tās klienti un ko tie vēlas – laikmetā, kad lielākā daļa šo klientu nebūtu varējuši iedomāties, ka Rolls-Royce vai Bentley vispār eksistē alternatīva. Savā ziņā viņiem bija taisnība… Paldies Manor Park Classics (manorparkclas - sics.com).

Karstākie piedāvājumi auto tirgū! Nepalaid garām iespēju ietaupīt...

Apskati What Car? sludinājumus šeit!