2024.gada 3.jūlijs

Rolls-Royce Silver Wraith (1949)

• Īpašnieks - Ivars Vilnītis
• Pirmais klasiķis - Volkswagen Golf GT
• Sapņu klasiķis - Ford Scorpio

Mana aizraušanās ar automobiļiem ir ļoti sena, var teikt, ka esmu to mantojis no tēva, kurš bija liels spēkratu entuziasts. Pie sava pirmā auto tiku, kad tēvs pirms mazliet vairāk nekā 40 gadiem man atdeva trešo žiguli jeb VAZ 2103. Man ārkārtīgi patika ar to braukt un tikpat ļoti interesēja tā tehniskā puse. Toreiz daudzi savas mašīnas remontēja vai vismaz apkopa pašu spēkiem, un man tā bija iespēja iepazīt tehniku.

Tolaik savu žiguli sapucēju tiktāl, ka varēju to izdevīgi pārdot – tik izdevīgi, lai vietā nopirktu lietotu VAZ 2108. Tālāk manā autoīpašnieka un autobraucēja karjerā jau bija virkne mašīnu: Chrysler, Audi 80 kā dienesta auto, privāts Ford Scorpio Ghia 4 x 4, ar kuru braukšanas prasmes apguva abi dēli, tad vismaz trīs Volvo, atkal Audi un nu dažādi BMW. Varbūt kādam šķiet, ka pie RollsRoyce tiku tāpēc, ka mani vadīja ambīcijas vai vēlme izcelties, taču visa šī epopeja bija tīrā nejaušība. Jā, mani interesēja dažāda gadagājuma vēsturiskie automobiļi, un es apmeklēju pasākumus, kur tos iepazinu labāk, taču tikpat labi angļu limuzīna vietā varēja būt pavisam citas markas un gada modelis.

Tas bija 2017. gada pavasaris. Mans dēls kopā ar draugiem bija sācis nodarboties ar automobiļu restaurēšanu. Viņi atrada šo auto un piedāvāja man iesaistīties “biznesa projektā”. Iecere bija vienkārša – uzmeklētais spēkrats bija izjauktā veidā (bija nomiris meistars, kas strādāja pie projekta, un īpašnieks nolēma mašīnu pārdot), mēs to saliktu, pārdotu un labi nopelnītu. Devāmies uz Beļģiju un ar furgonu pārvedām kastēs sapakotās detaļas, bet pāris nedēļu vēlāk vedējs attransportēja šasiju un pliku virsbūvi. Ķērāmies pie darba, un man ļoti iepatikās, tik ļoti, ka nolēmu – tas nebūs biznesa projekts, un galu galā pats kļuvu par automobiļa īpašnieku. Taču tas varēja būt arī pavisam cits automobilis, jo man nebija nodoma iegūt tieši Rolls-Royce.

Auto ir pietiekami vecs, lai tie, kuri nepārzina pirms 70 gadiem ražotos spēkratus, pirmajā acu uzmetienā to nemaz neatpazītu. Tas ir 1949. gada Rolls-Royce Silver Wraith. Ražotāja piedāvājumā tas parādījās 1946. gadā kā pirmais pēckara rolsroiss un būtībā bija pirmskara mašīnas pilnveidota versija. Klāstā tas palika līdz 50. gadu izskaņai. Četrdesmito gadu otrajā pusē pasaule bija mainījusies, tomēr var teikt, ka Silver Wraith mantoja pirmskara automobiļu statusu, – ar to brauca ārkārtīgi turīgi cilvēki un valstu galvas, to izmantoja īpašām ceremonijām.

Vērīgi entuziasti arī zina, ka Silver Wraith bijusi nopietna kinokarjera, tajā skaitā Džeimsa Bonda filmā. Taču interesantākās, protams, ir tehniskās detaļas, un Rolls-Royce netrūkst oriģinālu risinājumu. Pieņemu, daudziem būs jaunums, ka Silver Wraith virsbūve tika izgatavota no alumīnija. Atbilstīgi tālaika praksei virsbūves piedāvāja vairāki uzņēmumi, bet šo konkrēto uzbūvēja Rolls-Royce piederošais Park Ward. Šā automobiļa iepriekšējais īpašnieks bija virsbūvei nodzinis krāsu, tāpēc, sākot restaurēšanu, viens no uzdevumiem bija izvēlēties toņus.

Sazinājāmies ar rūpnīcu, kur izrādījās, ka kara laikā daļa arhīva bija pazaudēta, tāpēc krāsas izvēlējāmies, vadoties pēc Rolls-Royce 50. gados izmantotajiem toņiem. Paveicās tādā ziņā, ka automobilim gandrīz netrūka detaļu. Citādi mums priekšā bija milzīgs darbalauks, kaut vienu lietu beļģu kungs mums tomēr aiztaupīja – bija sakopis dzinēju, tāpēc ar to vairs nenācās ņemties.

Kopumā atjaunošanas process turpinājās trīs gadus, un es pat nevaru izcelt vienu konkrētu lietu, jomu vai laika posmu, jo, ja gribas sasniegt rezultātu, kas atbilst šādam automobilim, katrai detaļai nepieciešams ilgs un pacietīgs darbs. Lai arī iepriekš teicu, ka esmu tehnikas entuziasts, šis bija tas gadījums, kad vairāk stāvēju klāt un darbu paveica dažādu jomu aroda meistari.

Šo cilvēku Latvijā ir maz, un viņi strādā ļoti augstā līmenī. Šādu projektu nav iespējams īstenot tā starp citu. Rezultāts iznāca ļoti labs. Vienīgais, kā trūka, bija jumta lūka. Nebija piemērota donora, tāpēc tika pieņemts lēmums lūkas vietu sagatavot, lai, ja nākotnē paveiktos, to varētu ierīkot. Taču nu mūs gaidīja pavisam cits stāsts… Man bija pirkuma līgums un oriģinālās tehniskās pases kopija, bet ar to nebija gana, lai automobili piereģistrētu Latvijā, un laiks no 2019. gada aprīļa līdz jūlijam pagāja, izmēģinot dažādus variantus.

Pētot izcelsmi, no sākuma atklājām, ka pirms Beļģijas posma automobilis piederējis kādam kolekcionāram Nīderlandē. Turpinot meklējumus, nonācām Anglijā, un tur noskaidrojās, ka savulaik automobilis bijis Anglijas Karaliskajā Rolls-Royce klubā. No mums saņēmusi apliecinājumu fotogrāfijas, kluba vēsturisko spēkratu nodaļa vērsās Anglijas automobiļu reģistrā, un šī organizācija – mūsu CSDD ekvivalents – izdeva atjaunotu tehnisko pasi. Te vērts piebilst, ka Anglijā agrāk izdotie valsts reģistrācijas numuri vairs netiek laisti apgrozībā, tāpēc ne vien saņēmām jaunu apliecību, bet arī tiesības uz numuriem.

Saistībā ar jauno pagaidu pierakstu automobilim nu bija Anglijas vēsturiskā spēkrata statuss, un mums piedāvāja izgatavot arī vēsturiskajam periodam atbilstīgas reģistrācijas zīmes. Ticiet vai ne, uzņēmums, kas izgatavoja oriģinālos 1949. gada reģistrācijas numurus, darbojas līdz šai baltai dienai. Tieši šī pati firma uztaisīja arī jaunos – tādus pašus. Viņi tam izmanto īpašu tehniku: burtus un ciparus izlej no alumīnija, tad matē un piekniedē metāla plāksnei.

Tā ir liela vērtība, un arī reģistrācija Latvijā vairs bija, kā saka, tikai tehnikas jautājums. Tagad jāatzīst, ka bija brīdis, kad dūša saskrēja papēžos. Taču viss beidzās laimīgi!… Šī neplānotā sadarbība ar Karalisko klubu izrādījās vērtīga arī citā ziņā – viņi mums atsūtīja vairākus interesantus fotodokumentus. Tajos konkrētais automobilis, domājams, 1951. gadā, redzams Parīzē, kur pie tā pozē modeles. No man pieejamās informācijas var spriest, ka viena no pirmajām automobiļa lietotājām bijusi kāda sieviete, kurai pie sirds bijis autosports.

Tas izskaidro, kāpēc automobilis pasūtīts īsajā versijā. Ja tā padomā, cik gan tur tās braukšanas no Londonas līdz Parīzei… Kopš restaurācijas ar Silver Wraith braucu, kad vien ir iespēja, un jau pirmajā pilnajā sezonā noripināju 3500 kilometru. Pagaidām ārpus Latvijas neesmu bijis, bet šepat Latvijā ir iznākuši garāki braucieni, piemēram, uz Liepāju. Katrā ziņā piederu pie tiem vēsturisko automobiļu īpašniekiem, kuri grib savus spēkratus lietot.

Manā gadījumā galvenais ir pierunāt līdzbraucējus. Redz, sēdēšana ir izcili ērta, un automobilim ir ļoti līgana gaita, taču tam nav gaisa kondicionētāja, un vasarā salons piekarst. Runājot par auto vadīšanas procesu, tam nepieciešama cieņa un pietāte. Lai arī modelim skaitās sportiska ievirze – vismaz pēc Rolls-Royce mēriem, un savā ziņā tas tiešām ir sportisks, jārīkojas bez steigas un izjūtot tehniku. Dinamika ir pietiekama, lai bez problēmām iekļautos mūsdienu satiksmes plūsmā, bet uz šosejas optimālais ātrums ir 85–90 km/h.

Ļoti priecājos, ka manam Silver Wraith ir rets oriģinālais lampu radio, kam ir īpaša skaņa. Mans kolēģis uztaisīja jaunu uztverošo daļu, tāpēc ceļā varu gan pabaudīt mūziku, gan paklausīties ziņas. Kad pabeidzām darbu pie Rolls-Royce, bija pagājuši trīs gadi, esot dziļi procesā.

Gribējās turpināt, un – arī dažādu sakritību rezultātā – pie manis nonāca 1938. gada BMW 327/28. Tas ir pavisam citāds: viegls, jaudīgs, veikls, būtībā moderno M automobiļu vectētiņš. 2024. gadā pabeidzām restaurāciju, un auto ir braucams. Bet par to lai top cits stāsts. Pašlaik par jauniem projektiem nedomāju, jo gribas baudīt šos divus auto – gan pasākumos, gan braucienos.

Karstākie piedāvājumi auto tirgū! Nepalaid garām iespēju ietaupīt...

Apskati What Car? sludinājumus šeit!